Publicēja: vilakabiblio | Oktobris 1, 2020

Mūzika un mana sirds

Mūzika, kas manā sirdī skan,

Mūzika kā nemiers sirdi plosa man,

Mūzika, kur esi patiesi tu pats,

Mūzika, kad spēlē vēju muzikants.

Ar dziesmu “Mūzika un mana sirds” Normunda Orlova izpildījumā iesākās Aiņa Šaicāna  piemiņai veltīts pasākums Viļakas novada bibliotēkā 29. septembra pēcpusdienā. Vārdi un melodija aizkustināja klātesošos, daudzu acīs riesās asaras…

Ainis Šaicāns dzimis 1950. gada 12. aprīlī Abrenes rajona, Susāju ciema padomes “Birzniekos”. Šā gada pavasarī Ainim būtu 70 gadu jubileja, taču viņa rosīgās dzīves pavediens pārtrūka 2011. gada 25. oktobrī. Ainis mācījies Žīguru pamatskolā, Viļakas vidusskolā, kuru absolvēja 1968. gadā, studējis LV Fiziskās kultūras institūtā (tagad – Sporta akadēmija). Pēc studijām četrus gadus strādājis par sporta skolotāju Viļakas vidusskolā, bet no 1977. gada septembra – Balvu 1. vidusskolā.

Atmiņās par brāli dalījās māsa Maruta Brokāne, Viļakas novada izglītības darba speciāliste. Abiem ir 11 gadu starpība, bet mazā māsa allaž bijusi līdzās brālim gan kopā ar Meža ielas (Žīguros) bērniem, gan futbola spēlē, arī uz skatuves. Marutas stāstījums ir emocionāls, ar mīlestību un cieņu pret Aini. Dzīvē svarīgs bijis brāļa drošais plecs un padoms. Māsa akcentēja arī Aiņa rūpes par vecākiem, par savu ģimeni, kurā kopā ar dzīvesbiedri Irēnu audzināti četri bērni. Meita Ieva bija klāt pasākumā, bet runāt par tēti, sakāpināto emociju dēļ, atturējās.

Ainis Šaicāns bija ansambļa “Leijerkastnieki” dibinātājs, vadītājs, arī daudzu dziesmu vārdu un melodiju autors. Par ansambļa rašanās datumu tiek uzskatīts 1988.gada 30. janvāris. Grupā muzicējis Ivars Kuprišs, kurš pastāstīja par sadarbību ar Aini dziesmu aranžēšanā, par koncertiem visā Latvijas teritorijā, piedalīšanos TV Mikrofona aptaujās, festivālos “Osvalds” un citur. Silvija Kupriša dalījās atmiņās par sadarbību ar Aini Tautas frontes aktivitātēs. Marija Voika ar siltām jūtām atceras “Leijerkastnieku” uzstāšanos Balvu rajona izglītības darbinieku konferencēs.

Dziesmas ar Aiņa Šaicāna melodijām dziedāja etnogrāfiskā ansambļa “Abrenīte” sievas. Pasākumā izskaņā – “Meža dziesma” ar Bruno Vilka vārdiem:

Un, ja tevi pavadīs

Tavas dzimtās vietas,

Mežs tev klusu atvadām

Meža dziesmu dziedās…

Sirsnīgs paldies visiem, kuri ritināja atmiņu pavedienu un ar patiesu sirsnību atcerējās novadnieku Aini Šaicānu viņa jubilejas gadā! 24.oktobrī Viļakas sv. Mateja kapos būs Mirušo piemiņai veltīts Svecīšu vakars. Iedegsim svecītes pie Aiņa atdusas vietas kā mūsu cieņas un mīlestības apliecinājumu!

Viļakas novada bibliotēkas vadītāja Rutta Jeromāne.

Foto – Mareks Šubenieks.

Vairāk bildēs

Publicēja: vilakabiblio | Septembris 30, 2020

Bibliotēkas loma lasīšanas intereses veicināšanā

 

25.septembrī Viļakas novada bibliotēkā pulcējās novada bibliotekāres, lai piedalītos izglītojošā seminārā. To vadīja ilggadējā Latvijas universitātes profesore, pedagoģisko zinātņu doktore Dagmāra Ausekle. Īsi iepazīstinot ar sevi, katra dalībniece atklāja pozitīvo savā darbā, kā arī minēja lietas, kas apbēdina. Viena no tām – lasītāju skaita samazināšanās.

Lekcijas ievadā jautājums: vai grāmatai (literāram darbam) ir derīguma termiņš? Semināra gaitā, sarunā iesaistot arī klausītājas, lektore centās atbildēt – akcentējot to, ka klasiķu darbos ir iekodētas mūžīgās vērtības. Piemēram, R. Blaumaņa darbi, kuriem raksturīga smalka cilvēku psiholoģijas analīze.

Lai lasītājam veiksmīgi  ieteiktu kādu grāmatu, bibliotekāram jāpazīst cilvēks, jāzina viņa intereses. Šajā ziņā svarīgi ņemt vērā personas vecumposmu. D. Ausekle, pamatojoties uz psihologa E. Eriksona psihosociālās attīstības teoriju, raksturoja cilvēka īpatnības katrā no attīstības  stadijām. Tika runāts par krāsu teoriju izmantošanu Fr.Bārdas dzejas interpretācijā, to saistību ar kompetencēs balstītu mācību procesu. Guvām ieskatu Gētes, J.Kursītes-Pakules un V. Vollas krāsu teorijās. Daiļdarbā krāsa ir būtisks mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis.

Pateicamies novadniecei Dagmārai Auseklei par mums veltīto laiku un idejām lasīšanas intereses veicināšanai.

Teksts un foto: Viļakas novada bibliotēkas vadītāja Rutta Jeromāne

 

Publicēja: vilakabiblio | Septembris 11, 2020

Dzeja dvēselē skan. Vai dziedē?

Ieskandinot Dzejas dienas, kuras šogad tiek organizētas 55. reizi, ar dzejas pēcpusdienu „Šie vārdi man dvēselē skan…” Viļakas novada bibliotēkā viesojās literātu biedrības „Viļakas Pegazs” dalībnieki. Šoreiz  savus darbus piedāvāja tikai trīs autores, taču sarunās par dzeju iesaistījās visi klātesošie. Tā kā Dzejas dienu moto ir „Dzeja dziedē”, Rutta Jeromāne minēja dažu dzejnieku viedokļus. Tie nav viennozīmīgi, – vai dzeja dziedē,  atkarīgs no dzejoļa vēstījuma.

Savus jaunākos darbus lasīja Ilze Keiša, atzīstoties, ka, rakstot domā par to, lai teksts patiktu lasītājam. Ilzes mamma nolasīja Ārijas Elksnes dzejoli, kurā atklājas viņas pašas izjūtas, tas liek domāt par ģimeni, par attiecībām. Ikdienas steigā par tām aizmirstam. Antoņina Ločmele (Santa Mežābele) atzina, ka dzeja atsauc atmiņā jaunību, „aizskar dvēseles stīgas”. Viņa lasīja dzejoļus par vērojumiem savas mājas pagalmā – par ziedošām puķēm, par cilvēku rosību – gan kādreiz Viļakā, gan tagad – Gulbenē. Rutta viedokli par to, vai dzeja dziedē, pauž dzejā:

„Ja plāksteris kā vairogs sargā

Un palīdz rētai ātrāk dzīt,

Tad dzejas rindas dziedē garu

Un vairo gaismu dvēselē.”

Mūsu klausītājas atcerējās, ka savulaik dzejoļi pārrakstīti kladēs. Īpaši tuva ir Ā. Elksnes, O.Vācieša, A. Čaka dzeja. Aizkustinošas ir  daudzas dziesmas, kuru teksti tāpat ir dzejoļi. Vienaldzīgu neatstāj krievu autoru dzeja. Krievu valoda ir bagāta, tā ļauj domu ietērpt bagātos izteiksmes līdzekļos.

11. septembrī – Raiņa dzimšanas dienā – dzejniece Inese Zandere Latvijas Radio pauda savu viedokli: „Nedomāju, ka Dzejas dienās jūs sastapsieties tikai ar tādu glāstošu daiļumu, bet tikpat lielā mērā – arī ar satraucošu vai pat uz nerviem krītošu tekstu, kas jums drīzāk iedzels, nekā izdziedēs. Tikpat labi varētu teikt – “dzeja dzirdina” vai vienkārši “dzeja dzīvo””.

Lasot un klausoties dzeju, nedomāsim tik šauri – vai dzeja dziedē? Baudīsim mūsu skaistās latviešu valodas skanīgumu un autora pārdzīvojumu, droši zinot, ka vārdi vēl ilgi skanēs dvēselē!

Teksts: Rutta Jeromāne

Foto: Regīna Dūna

Bildēs

Publicēja: vilakabiblio | Septembris 1, 2020

Tiekamies dzejas dienās!

Publicēja: vilakabiblio | augusts 27, 2020

Ģimenes senlietas

Katrā mājā ir kāds priekšmets, ko ikdienā iespējams vairs nelieto, bet ar to saistās atmiņas par cilvēku, kuram tas piederējis. Dažreiz šīs lietas glabā kādu stāstu – par laimes, prieka vai smagu pārdzīvojumu brīžiem. Lai dalītos dzimtas senlietu stāstos, 26. augusta pēcpusdienā bibliotēkā pulcējās lasītāju klubiņa “Mantinieces” dalībnieces.

Aija lepojās ar cepurīti no savām kristībām un krūzīti, kas pabijusi Sibīrijā vēl pirms Pirmā pasaules kara, bet pēc atgriešanās Latvijā uzdāvināta Aijas mammai Vilmai (dz. 1914.g).  Lellītes latviešu tautas tērpos Antons Matulis atvedis no Dziesmusvētkiem pagājušā gadsimta 60-os gados. Lūcijas S. mamma Sofija Pužule (dz. 1911.g.) ganu gaitās izšuvusi sienassegu (uz melnā fona). Rutta ar mīlestību glabā vecmāmiņas Marijas Augustānes (dz. 1904. g.) lielo vilnas plecu lakatu. Lūcijai Š. no tantes Helēnas Kudures (dz. 1905. g.) saglabājies tamborēts galdauts. Marta kāzu dienā no vecmāmiņas saņēmusi pašaustu dvieli.

Klausījāmies arī citus stāstus par to, cik svarīgi glabāt atmiņas, nodot tās nākošām paaudzēm un “mest tiltus” starp dzimtas radiem.

Teksts un foto: Viļakas novada bibliotēkas vadītāja Rutta Jeromāne

Vairāk bildēs

Publicēja: vilakabiblio | jūlijs 24, 2020

Vjetnamas sajūtas atceroties…

Vasara mudina doties dabā un priecāties par katru Latvijas ziedu, baudīt tā aromātu, vākt dārza veltes un darboties virtuvē. 22. jūlijā Viļakas novada bibliotēkas zālē pulcējās lasītāju klubiņa “Mantinieces” dalībnieces, lai attālināti paciemotos kādā eksotiskā zemē, kura atšķiras ar dabu un tautas tradīcijām. Šādu iespēju piedāvāja Santa Šmite, pastāstot par savu ciemošanos un brīvprātīgo darbu  tālajā Vjetnamā.

Santa kopā ar Alvi un vietējiem skolotājiem bērniem (vecumā no diviem līdz divpadsmit gadiem) mācīja angļu valodu. Vjetnamieši esot ļoti viesmīlīga un pretimnākoša tauta. Vjetnamas daba – krāšņa, pārsteidzoša, apbrīnojama. Daudzveidīga ir šīs valsts arhitektūra, kultūra un iedzīvotāju tradīcijas. Pirmais pārsteigums bijis – govis pilsētas ielās, kuras pārvietojās lēni un apdomīgi, netraucējot satiksmi. Izplatīts pārvietošanās līdzeklis Vjetnamā ir mopēds, uz kura tiek vestas arī dažādas preces. Interesanta iezīme – daudzos gadījumos kā ietinamais materiāls tiek izmantotas milzīgās banānkoku lapas. Uzturā, protams, daudz rīsu ēdienu, jūras veltes, augļi… Sazināties varēja angļu valodā un, izmantojot tulkošanas aplikācijas mobilajos tālruņos. Neizpalika vietējo vēlme kopā nofotografēties, jo krasi atšķiras gan viņu augumi, gan ādas krāsa. Katra diena nesa jaunas emocijas, pieredzi un sajūtas, jaunus draugus, kontaktus un vēlmi redzēt šo zemi atkal.

Klausītājas uzmanīgi sekoja ekrānā redzamajiem foto un Santas emocionālajam stāstījumam, tā gūstot priekšstatu par Vjetnamu. Sirsnīgs paldies, Santa!  Tā bija arī jauka atkalredzēšanās bibliotēkā pēc ilgāka pārtraukuma. Katrai bija stāstāms savs stāsts un acīs prieka dzirkstelītes. Paliekam cerība, ka turpmāk mūsu tikšanās varēs notikt regulāri!

Vairāk bildēs:

  Informāciju sagatavoja Viļakas novada bibliotēkas vadītāja Rutta Jeromāne,

  Foto: Santa Šmite, Rutta Jeromāne

 

 

Publicēja: vilakabiblio | maijs 18, 2020

Noteikumi bibliotēkā ārkārtējās situācijas laikā

Publicēja: vilakabiblio | aprīlis 22, 2020

23. aprīlis – Pasaules grāmatu un autortiesību diena

     Starptautisku nozīmi šim datumam UNESCO piešķīra 1996. gadā. Pasaules grāmatu un autortiesību diena tiek atzīmēta, godinot autorus un viņu darbus, kā arī pievēršot sabiedrības uzmanību literatūras nozīmei cilvēku dzīvē un autoru ieguldījumam sabiedrības sociālajā un kultūras progresā.
23. aprīlis ir Viljama Šekspīra un Migela de Servantesa nāves diena.
23. aprīlis ir arī Katalonijas aizstāvja, Svētā Jura diena, kurš izglāba princesi no pūķa. Vietā, kur iztecēja pūķa asinis, uzziedēja sarkanas rozes. Ir izveidojusies tradīcija šajā dienā dāvināt grāmatu un rozi, kuras simbolizē mīlestības un kultūras lielo nozīmi cilvēka dzīvē.

 

Publicēja: vilakabiblio | aprīlis 9, 2020

Lai saulainās krāsās labās domas dvēselē zied!

Older Posts »

Kategorijas