Publicēja: vilakabiblio | septembris 12, 2021

Vārdu mežģīnēs ietērptās domas

Ilze Šaicāne un Antoņina Ločmele (Santa Mežābele)

10. septembrī dāsnā atvasaras saule mūs apmīļoja un ļāva svinēt Dzejas svētkus brīvā dabā. Viļakas bibliotēkā ciemojās novadniece Ilze Šaicāne ar jauno grāmatu „Paturi manu plaukstu savējā”. Klausītāju pulkā – literātu biedrības „Viļakas Pegazs” dalībnieki un lirikas cienītāji.

  Ilze savas pārdomas un izjūtas atklāj dzejā, miniatūras, esejās. Autores dzejoļi nav rakstīti klasiskajā formā. Literāte Sarmīte Poikāne raksta: „Ilzes Šaicānes grāmatā “Paturi manu plaukstu savējā” es atrodu autores vēlmi emocionālā valodā vēstīt lasītājiem, kā viņa redz laimi, deju, vētru… Ļoti emocionāls īstenības un arī abstraktu jēdzienu atspoguļojums vijas cauri visam krājumam. Dzejniece, domīgi raudzīdamās uz lasītāju caur pašas veidotajām vārdu mežģīnēm, apcer, kas ir labsajūta, miers, mirklis. “Šķiet, visi saprot, ka mirklis nav mūžīgs, taču nereti mēs tos mirkļus nenovērtējam…?” – saka autore.”

Ilze pastāstīja arī par savu jauno aizraušanos ar glezniecību. Viņa uzsvēra, ka vajag uzdrošināties ņemt rokā otu un sākt! Klātesošie izteica savu viedokli, apbrīnu un vēlēja veiksmi.

Priecājamies par novadnieces radošo darbību un viņas pienesumu mūsu novada kultūras vērtībām. Ilze, paldies par jaukajiem dzejas mirkļiem!  Lai viegla roka otas vilcieniem un brīvs domu lidojums!

Autores gleznas ir aplūkojamas Viļakas bibliotēkas zālē.

Teksts un foto: Rutta Jeromāne

Vairāk foto:

Publicēja: vilakabiblio | augusts 26, 2021

Senlietu stāsti “Abrenes istabās”

20. augusta pēcpusdienā Viļakas bibliotēkas darbinieces devās kultūrvēstures studiju ekskursijā uz “Abrenes istabām”. Senlietu un retro braucamrīku kolekcionārs Dzintars Dvinskis vēsturiskā ēkā, Tautas ielā 1, izveidojis ekspozīciju par Abrenes apriņķi laika posmā no 1920. līdz 1960. gadam, kad Viļaka ietilpa Jaunlatgales, Abrenes apriņķī, vēlāk bija kā Viļakas apriņķa un Abrenes rajona centrs.

Ēka celta 1925. gadā, senāk atradusies Marienhauzenas tirgus laukumā. Savulaik ēkā bijuši veikali, biroji, dzīvojamās telpas, pašaizsardzības štābs, gestapo un čeka. Padomju gados ilgu laiku te bija poliklīnika.

Telpās izvietoti tirdzniecības un sadzīves priekšmeti, militārās formas, seni dokumenti un fotogrāfijas, goda raksti, attiecīgajam laikam atbilstošas mēbeles.

Dzintars ir zinošs un aizrautīgs stāstnieks. Var apbrīnot eksponātu skaitu un daudzveidību, par katru saimniekam ir savs stāsts… Mums bija iespēja rakstīt ar tintē mērcējamu spalvu, svērt preci uz senlaicīgiem svariem ar atsvariem. Daudzi priekšmeti bija atpazīstami, tādi vai līdzīgi bijuši mūsu mājās, tomēr par atsevišķu lietu pielietojumu nācās jautāt.  Bibliotekāra acij tīkama bija grāmatu veikala reklāma, kurā vēstīts, ka “veikals pieņem pieteikumus bibliotēku (krājuma – R.J.) komplektēšanai”.

Informāciju par ekspozīciju var iegūt vietnē: https://www.facebook.com/Abrenes-Istabas-103850238484831

Lai neapsīkst entuziasms un ir atsaucīgi cilvēki, kuri varētu papildināt ekspozīcijas priekšmetu klāstu!  Paldies, Dzintar!

Teksts un foto: Rutta Jeromāne

Vairāk foto:

Publicēja: vilakabiblio | augusts 5, 2021

Uzticīga grāmatai kā vērtībai





Kādreizējai Viļakas pilsētas bibliotēkas vadītājai Virgīnijai Riekstiņai  augustā skaista jubileja. Dzīves pavedienā iesieti septiņu gadu desmitu mezgli. Virgīnija dzimusi Viļakā 1951. gada 10. augustā. Mācījusies Viļakas vidusskolā (1958.- 1969. g.)

Grāmata vecāku un pašas ģimenē vienmēr godāta un cienīta, tika abonēti un lasīti laikraksti un žurnāli. Jau skolas gados bērnu bibliotēkas bibliotekāre ļāvusi Virgīnijai  apkalpot mazos lasītājus un ieteikt kādu grāmatu.

Virgīnija Riekstiņa bibliotekāres gaitas uzsāka Viļakas bērnu bibliotēkā 1969. gadā. Profesijai nepieciešamās pamatzināšanas apguvusi, mācoties neklātienē Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā. Pēc tam – studijas Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes Bibliotēku zinātnes un bibliogrāfijas nodaļā. Studiju laikā bija jālasa daudz latviešu un ārzemju literatūras, šīs zināšanas izrādījās  vērtīgs guvums turpmākajā darbā.  No 1973. gada līdz 1986. gadam Virgīnija bija  pilsētas bibliotēkas vadītāja. 1986. gadā sāka strādāt Viļakas vidusskolā par sākumskolas skolotāju un bibliotekāri skolas bibliotēkā, kur nostrādāts līdz 2021. gadam.

Tie bija bagāti gadi – daudz emociju, pārdzīvojumu un gandarījuma. Bibliotekāre organizēja dažādus literārus pasākumus – konkursus, viktorīnas, literāro darbu dramatizējumus. Virgīnija bija Viļakas novada Skolu bibliotekāru metodiskās apvienības vadītāja un regulāri rūpējās par kolēģu darba iemaņu pilnveidošanu.

Par savu darbu Virgīnija saka: “Esmu bijusi uzticīga grāmatai kā vērtībai un savas zināšanas un pieredzi veltījusi darbam ar lasītājiem, izglītojamajiem. Strādājot bibliotēkā, nav divu vienādu dienu. Labam bibliotekāram jābūt komunikablam, loģiski domājušam, labam psihologam, elastīgam, jo nereti nākas  darīt vairākus darbus vienlaikus. Esmu informācijas nesējs, informācijas pārvaldītājs. Laiks ar grāmatu un saskarsme ar cilvēkiem ir daļa manas dzīves. Bibliotekāra darbs ir interesants, reizēm nenovērtēts”.

Virgīnija regulāri apmeklē pasākumus kultūras namā un publiskajā bibliotēkā. Viņai patīk rokdarbi, darbs dārzā, daudz laika tiek veltīts mazdēlam Edgaram, kad viņš ciemojas pie vecvecākiem.   

Sveicam Virgīniju jubilejā! Lai vienmēr atliek laiks grāmatai un citām nodarbēm, kas priecē dvēseli un silda sirdi!

Informāciju sagatavoja Rutta Jeromāne.

Foto no V. Riekstiņas personīgā arhīva.

Publicēja: vilakabiblio | jūlijs 2, 2021

Esmu, lai apzinātos savu esmu.

Sabiedriskajam un kultūras darbiniekam, literātam, māksliniekam, dabas un laika zīmju pazinējam Vilim Bukšam – 65 gadu jubileja. Cilvēks, kuram sāp par katru nolauztu ziedu… izpostītu ligzdu, samītu skudru, cilvēks, kuram augstākais spēks ir Daba.

Dzimis 1956.gada 5.jūlijā Balvu rajona Susāju pagasta Meirovas ciemā, tādēļ arī viņa interneta blogs ir Meiravietis: https://meiravietis.typepad.com/mans/ , kurā ir Viļa fotogrāfijas, dzejoļi, filozofiski apraksti. Īsts Latgales, savas dzimtās puses, patriots. Viļakas novada ģerboņa autors.

Viens no aktīvākajiem Atmodas laika cilvēkiem. Par drošsirdību, pašaizliedzību un iniciatīvu, piedaloties Latvijas neatkarības aizstāvēšanā, apbalvots ar Balvu novada domes Atzinības rakstu. Grāmatas ,,Bija tāds laiks. 1991. Janvāra barikādes” (2016) līdzautors. Piedalījies Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresā.

Apbalvots ar 1991.gada barikāžu dalībnieka goda zīmi. 2011.gadā Vilis Bukšs par netradicionālu un radošu Viļakas novada kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu un popularizēšanu un novada simbolikas izveidi apbalvots ar Viļakas novada Atzinības rakstu.

2001.gadā sāka darbu Žīguru kultūras namā, kur realizējis vairākus lielus projektus, arī Žīguru estrādes celtniecību, bet kopš 2007.gada strādāja Viļakas pilsētas bibliotēkā par datorspeciālistu, veidoja bibliotēkas mājaslapu. 2019.gada rudenī, pēc 44 darba gadiem devies pelnītā atpūtā, nu var izbaudīt savu lielāko aizraušanos – iešanu dabā, fotografēšanu.

“Mūsu senči vēroja dabu un izdzīvoja. Pateicoties viņiem, mēs esam šajā pasaulē. Ja mūsu senči būtu dumji, mēs te nerunātu, bet viņiem piemita liela dzīves māksla. Vai mēs tagad bez satelītiem un modernas aparatūras kaut ko zinātu? Mūsdienu cilvēks ar masveidīgumu un urbanizāciju izraisa katastrofas, bet senči izdzīvoja skarbos apstākļos. Mēs, latvieši, vēl neesam nozaudējuši senču prasmes. Kāpēc iznīcināt to, kas mums jau ir, skriet pakaļ Rietumu civilizācijai, kas tagad saprot, ka daudzējādā ziņā nonākusi strupceļā, un grib atgriezties. Mūsu būtība ir organiskās vielas, mēs neesam veidoti no cita materiāla kā visa pārējā daba, tāpēc mums tā ir jāsaglabā. Ja paņemam tikai tik, cik vajag, ir līdzsvars, kas ir visa pamatā.  …. Mēs jau esam brīnumā iekšā, bet gribam skriet meklēt brīnumus citur. Kad reiz cilvēks sapratīs, ka ir nevis jāskrien uz austrumiem vai rietumiem, bet jāizprot, kas viņš pats ir? Tur tas sāls! Mums jau ir tautas vērojumi, ticējumi, bet jauna lapa tajos katram pašam jāatver” – stāsta Vilis.

Viļa dzīve ir nemitīgs skrējiens… Savu 60. jubileju nosvinēja, noskrienot  60 kilometrus 8 stundās, pēc tam uzkāpjot paša stādītajā ozolā – par godu savai dzīvei un pasaulei. “Es tikai ceļš, ceļš bezgalīgs…“  /Vilis Bukšs /

Sveicam Vili jubilejā! Lai neapstājas skrējiens, lai neizsīkst jaunu domu un ieceru avots!

Vairāk par Vili: https://twitter.com/meiravietis; https://meiravietis.typepad.com/mans.

Publicēja: vilakabiblio | jūnijs 22, 2021

Līgo! Līgo!

Publicēja: vilakabiblio | maijs 25, 2021

Nepalaid garām!

Publicēja: vilakabiblio | aprīlis 20, 2021

Svētais Juris un pūķis

23. aprīlis ir Katalonijas aizstāvja, Svētā Jura diena, kurš izglāba princesi gan no tautas tumsonības, kas gribēja princesi iemainīt pret tīru ciema gaisu un upurēt pūķim, gan arī no paša pūķa. Visam pa vidu ir maģiskais rozes zieds – vai nu to Svētais Juris pasniedza princesei vai arī tā uzplauka vietā, kuru skāra pūķa asinis. Visu faktu mijiedarbībā 23. aprīlis ir kļuvis par dienu, kad roze un grāmata simbolizē mīlestības un kultūras lielo nozīmi cilvēka dzīvē.

Tā ir Pasaules Grāmatu un autortiesību diena, kura pirmo reizi atzīmēta 1923. gadā Spānijā, lai godinātu rakstnieka Migela de Servantesa nāves atceres dienu. Sākotnēji tie bijuši Katalonijas nacionālie svētki, taču kopš 1995. gada UNESCO 23. aprīli ir noteikusi par Pasaules Grāmatu un autortiesību dienu.

Attēls no http://www.vesturesklubs.lv resursiem.

Publicēja: vilakabiblio | aprīlis 1, 2021

Sveicieni Lieldienās!

Publicēja: vilakabiblio | februāris 8, 2021

Vilis turpina vērot dabu

Older Posts »

Kategorija